Laipnais 216. "mikriņa" šoferītis (22:25, 16.02.2013.)

Šoreiz “stāsts” tīri informatīvs (“vēsturei”, tā teikt), jo ne foto ne video tikpat kā nav, tā kā...

Vakar vakarā ap plkst. 22:25 pieturā “Centrāltirgus” (blakus Rīgas centrālajai dzelzsceļa stacijai, virzienā uz Ķengaragu) iekāpu minibusā Nr.216.. Acīmredzot, ne “mikriņš”, ne trolejbuss (nr.15) jau labu laiku nav bijis, jo pieturā uz transportu gaidīja šai diennakts stundai neparasti daudz pasažieru. Arī piebraukušais “mikriņš” jau bija tā piebāzts, ka papildus iekāpa “tikai“ kādi 4-5 pasažieri, turklāt pēdējie divi bija tik ļoti piespiedušies pret durvīm, ka mani sāka mākt bažas par drošību, atminoties gadījumu kā pirms gadiem no līdzīgi “piestūķēta” braucoša mikriņa izkrita sieviete un mira. Pēc tā gadījuma dažus mēnešus mikriņos valdīja kārtība – netika uzņemts neviens “lieks” pasažieris – tikai tik cik sēdvietu! Pēc tam un joprojām viss atkal pa vecam – štopē kā siļķes mucā... Nez... kāpēc tā? Vai tad pēkšņi pasažieru pārvadāšanas noteikumi mainījušies, vai sodi mazāk bargāki palika?

Nu OK, braucam... Pamazām salons tukšojas, kaut kur Prūšu ielas pusē jau pat apsēžos. Salonā skan paskaļa krievu mūzika... Kādā pieturā ārā kāpj kāda jauna sieviete, un nez kāpēc minibusa šoferis tās virzienā veltīja ne pārāk laipnus izteicienus... Īsti nesapratu kas par lietu, jo neredzēju, ka viņa būtu ko īpašu vai nelāgu darījusi. Nez, varbūt pārāk stipri durviz aizcirta... It kā nē... Hm...

Tuvojoties pieturai “Bultu iela”, brīdī, kad izkāpt gatavojas kāda cita pasažiere, šoferis pēkšņi sāk kaut ko bļaut (skaļi!) krievu valodā. Redzu, ka sieviete tik vien kā uzlikusi roku uz durvju roktura... Tas, acīmredzot, vadītājam arī nav paticis. Sieviete nesaprašanā jautā – kāpēc tā jābļauj? Uz ko šoferis atbild – “A kā savādāk?? Ar jums jau citādi nevar!!!” Un piebilst, ka pie roktura drīkst ķerties klāt TIKAI tad, kad mikriņš ir PILNĪBĀ apstājies! Un ne ātrāk! :) Ooo, šoferīts, izrādās, rūpējas par pasažieru drošību! :)) Tas labi. Bet... kāpēc TĀ jābļauj...?

Brucam tālāk un atlikušo ceļu no šofera mutes nāk ārā visāda veida “trīsstāvīgie”, kuri adresēti gan izkāpušajām sievietēm (īpaši tai otrai) gan arī citiem “tādiem” pasažieriem (kuri “neprot uzvesties”), un pa starpu pavīd teksti, no kuriem noprotu ka konkrētam šoferim pirms kāda gada notika apmēram šāds atgadījums – kāda pasažiere esot pāragri atvērusi durvis un pakļuvusi zem braucoša mikriņa (tā paša, ar kuru brauca). Rezultātā – 3 lūzumi (šoferīts pat konkrēti minēja – kādi tieši), un... šoferīts visu gadu vazāts pa tiesām. Un izskatās, ka vēlreiz ko līdzīgu piedzīvot nevēlas.

Tuvojoties galapunktam, pieturai “Višķu iela” (plkst. 22:50), kāda no pēdējām pasažierēm (vecāka gadagājuma),mikriņam vēl braucot, neapdomīgi uzliek roku uz roktura... un, uzminiet nu? Tieši tā! Šoferis burtiski auro - “Uberi ruku!” (t.i., novāc roku). Strauji piebremzē, bez maz vai ar spēku atrauj sievietes roku no roktura (varbūt arī nē, bet viņš bija pat piecelies no savas vietas un kaut ko pie durvīm krāmējās), zināmā (“trīsstāvīgā”) veidā to visu komentējot.

Izkāpu arī pats, un nepagāja ne 5 sekundes kā dzirdu – dunkš! Atskatos, mikriņš iemauca pakaļā “taksim”, kurš, viņu apbraucot, nolēma piestāt un izlaist savu pasažieri. :D Nu tā, pavisam viegli, principā knapi pieskārās. Abi izlec ārā, mikriņa šoferis bauro – ko tu te ielīdi, neredzi ka es jau izbraucu no pieturas! Taksists saka, ka nav pamanījis, ka šis jau brauc, un tā... Nekāda lielā skāde nevienam laikam nebija – apskatīja dzelžus, un abi nolēma, ka nav vērts tāda sīkuma dēļ noņemties, un katrs brauca tālāk savu ceļu.

Kamēr šie tur ņēmās, tik vien kā paspēju izčakarēt no somas apakšas fočiku un uztaisīt pāris “miglu bildes”, no kurām tāpat neko nevar saprast, un pat mikriņa reģ. nr. nav redzams. :(

Kārtējo reizi atliek vien nožēlot, ka atkal nebija kaut visparastākā viedtālruņa, ar kuru fiksēt šoferīša komunikāciju ar pasažieriem, “jaukos” izteikumus un visu pārējo.

Plānoju apm. mēneša laikā kādu foto-video-telefonu beidzot iegādāt. Un ja šis te “aktieris” man vēl kādreiz gadīsies, tad ieraksts būs redzams ga “jūtubī”, gan arī pārvadātājam (dotajā gadījumā – SIA Taksi.lv) nosūtīšū kopā ar iesniegumu. Vai tur “Rīgas satismei” vai RDSD, vai policijai... Kā nu tur būs, tad jau redzēs.

Tā lūk.

Invalīdu ratiņu pacēlāji Rīgas Centrālajā dz. stacijā - turpinājums

Kamēr gatavojos iesnieguma rakstīšanai, bloga ierakstu pamanīja un situāciju sāka risināt “Latvijas Radio”, kas drīz vien pietiecās mani šajā sakarā paintervēt. Dabūja arī Rīgas Centrālās dzelzsceļa stacijas, kā arī Invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons pārstāvju viedokļus/skaidrojumus. LR-1 ēterā bija šorīt (05.02.2013.) plkst. 8:45. Ieraksts ir pieejams arhīvā:

http://www.latvijasradio.lv/program/1/2013/02/20130205.htm

Laikam vairs nav liela jēga man tagad rakstīt iesniegumu. Info plāksnes pie pacēlājiem solīja nomainīt, bet jaunā kārtība (jāpiesakās 2 dienas iepriekš pa nr. 80200606) diez vai tuvākajā laikā mainīsies. Viņiem tur speciāls vagos jāgādā, ko pie sastāva pieāķēt. Un jāņem vērā, ka, pat ja kāds pasažieris palīdz un ieceļ ratiņus "parastajā" vagonā, tad galapunktā var gadīties arī nesaņemt palīdzību (lai no vagona tiktu ārā).

Ja pāris nedēļu laikā info plāksnes nenomainīs, tad gan atgādināšu.

Inalīdu ratiņu pacēlāji Rīgas dz. stacijā (01.02.13.)

1. februāra rītā vienā no stacijas tuneļiem gaidīju vilcienu.

 Ievēroju, ka pie trepēm uz Tukuma virziena peronu blakus invalīdu ratiņu pacēlājam rosās invalīds un, spriežot pēc virsjakas, kāda no AS “Pasažieru vilciens” darbiniecēm (iespējams, konduktore). Nodomāju, ka būs palīdzējusi ratiņniekam ceļā no perona.

Nākamajā mirklī šī dodas stacijas zāles virzienā, un arī ratiņnieks jau iebraucis tunelī, un... tuvojas man ar lūgumu palīdzēt uzbraukt augšā uz peronu (viņam jātiekot uz Tukuma vilcienu). Respektīvi – aicina viņu UZSTUMT pa tām “sliedēm”, kas paredzētas ceļa somu un bērnu ratiņu pārvietošanai. Saku, ka jāizsauc taču kāds stacijas darbinieks un jāizmanto invalīdu ratiņu pacēlājs – priekš tam jau tas tur atrodas. Rīkojos saskaņā ar blakus pacēlājam esošo “Invalīdu ratiņu pacēlāja lietošanas kārtību”.

Vispirms zvanu uz norādīto numuru 7232122 – numurs neeksistē. Pielieku, iespējams, iztrūkstošo ciparu “6”, zvanu vēlreiz – atbild kāda sieviete, taču par stacijas dežurantu neko nezin (īsti nesapratu, vai tai vispār bija kāds sakars ar dz. staciju vai ne). Novērtēju atlikušo laiku līdz Tukuma vilciena atiešanai, un arī sava... Pieņemu lēmumu stumt un pēc tam, ja atliks laiks, interesēties pie stacijas dežuranta. Tikmēr ratiņnieks palīdzēt aicinājis vēl kādu garāmgājēju – un tā mēs pa divi, vaigus piepūtuši, stumjam augšā ratiņkrēslu kopā ar tā braucēju, vienlaicīgi virzot ratiņkrēsla priekšējos riteņus (tie mazāki un viens otram tuvāk izvietoti) “pa sliedi” un ar spēku turot ratiņkrēslu taisni, lai neapgāžas (“sliedes” pacēluma leņķis varētu būt ap 30-40 grādu - šādam “transportlīdzeklim” acīmredzot nav paredzēta). Pirmajā posmā gāja tīri labi, otrajā jau grūtāk – ratiņkrēsla priekšējie riteņi ik pa brīdim sagriezās pa kreisi, draudot apgāzties, un tad vispirms bija jānovieto ratiņkrēsls taisnāk un tuvāk uz vidu, un tikai tad jāstumj tālāk. Par laimi viss beidzās labi.

Dodos uz piepilsētas vilcienu uzgaidāmo zāli meklēt stacijas dežurantu. Neatrodot konkrētas norādes, vēršos pie informācijas centra darbinieka ar jautājumu – kur tādu stacijas dežurantu var atrast.

Šis, savukārt, interesējas – kādā jautājumā, un kas par lietu... Kad esmu īsumā pastāstījis par lietas būtību, un, ka cilvēkam pat gribot piezvanīt pa norādīto numuru, palīdzību sasniegt neizdosies un tad jādodas tāpat meklēt stacijas dežurants... Uz ko infocentra darbinieks saka, ka tāda stacijas dežuranta vairs nav, un šāda invalīdu ratiņu pacēlāja lietošanas kārtība arī vairs neesot aktuāla, un ka ratiņniekam bija jāzina, ka sava vēlme lietot pacēlāju ir jāpiesaka divas dienas iepriekš pa nr. 1181. Uz manu jautājumu, kā gan, piemēram, konkrētais cilvēks to varētu zināt, atrodies blakus pacēlājam un lasot tur izvietotos lietošanas noteikumus, darbinieks atbildēt gan nevarēja... Piedāvāja uzrakstīt (AS “Pasažieru vilciens” Valdes priekšsēdētājam A. Birkmanim adresētu) iesniegumu ar pretenziju – uz to man noteikti atbildēšot.

Paņēmu iesnieguma veidlapu un devos prom. Droši vien uzrakstīšu kādus jautājumus ar, jo kaut kas tai visā nav īsti labi.
Pirmkārt, ja pacēlāja lietošanas noteikumi ir mainīti, tad, manuprāt, vajadzētu arī šiltes nomainīt.

Otrkārt, ko darīt cilvēkam, kurš nav divas dienas iepriekš pieteicies, bet kuram TAGAD jātiek uz vilcienu? Vai tiešām vienīgais ir lūgt garāmgājēju palīdzību un bīstami stumties augšā pa “sliedi”?

P.s. Brīdī, kad fotografēju pacēlāja lietošanas noteikumus, pēkšņi uzradās kāda sieviete (pēc izskata – apkopēja) un krievu valodā nikni jautāja ko es darot. Atbildēju, ka fotografēju, uz ko šī saka, lai labāk eju fotografēt “bomžus”. Jautāju – ar kādu mērķi vispār viņa interesējas. Atbildēja, ka viņa šeit strādā. Hm... Tā arī nesapratu – ko viņa no manis gribēja un kādā sakarā un kam būtu labāk, lai es fotografētu bezpajumtniekus... Varbūt viņai šķita, ka esmu kāds spiegs. Vienkārši man ļoti bieži nākas sastapties ar kādu, kuram šķiet, ka kaut kur kaut ko bez kādas īpašas atļaujas nedrīkst fotografēt, t. sk. šad tad arī vienam otram apsardzes vai policijas darbiniekam. Bet nu tas jau ir cits stāsts... Par vārda brīvību runājot.