Kādreizējais Cēsu aerokluba planierists, ziemas peldētājs jelgavnieks
Fridons Pipija sestdienas pēcpusdienā veikborda sacensību starplaikā
izmantoja iespēju un veica peldējumu no viena Lielupes krasta līdz otram
un atpakaļ tā saucamajā gruzīnu stilā - sasietām rokām un kājam.
Peldējums ilga aptuveni 10 minūtes, un drošības nolūkā to uzraudzīja
Jelgavas pludmales glābēji, bet no krasta vēroja un atbalstīja veikborda
sacensību dalībnieki un skatītāji. Peldējums norisinājās veiksmīgi un
glābēju palīdzība nebija nepieciešama. Pirms tam Fridons šādā veidā jau
mēģinājis peldēt arī iepriekš - Siguldas ziemas festivālā šī gada martā,
un arī kādā no ziemas peldēšanas sezonas noslēguma skatēm ap to pašu
laiku (t.i., ledus aukstā ūdenī), kā arī nākamos mēnešus nopietni
gatavojies šim garākam peldējumam. Pie sasniegtā Fridons apstāties
nedomā un kā nākamo mērķi jau izvirzījis pārpēldēt dīķi vai ezeru (viens
no "kandidātiem" - Ozolnieku dīķis), tad Ķīšezeru, un, ja labi
veiksies, arī vēl lielākas ūdenstilpnes.
Jau senatnē peldēšana sasietām rokām un kājām tika izmantota kareivju
sagatavošanā. Pirmkārt, tā bija karavīra psiholoģiska sagatavošana un
viņa cīņas gara stiprināšana, pārvarot dabiskās bailes ūdens stihijas
priekšā un spējot peldēt pat esot sasietam. Otrkārt, nokļūstot gūstā, ja
gadītos iespēja (piemēram, no kuģa vai tilta nokļūstot ūdenī), arī
sasietām rokām un kājām kareivis varētu nokļūt brīvībā.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Gaidām veikborda kvalifikācijas braucienu beigas. Viss notika visnotaļ
oficiāli - peldējums iepriekš tika saskaņots, un rezervētais laiks bija
tieši starp peldējumiem.
Fridons gatavojas startam...
P.s. Video: http://youtu.be/NABGJwiZlyA
Sunday, May 26, 2013
Friday, May 3, 2013
Nekārtības: 216-ais mikriņš - neizsniedz biļeti!
Nu jau labu laiku sab. transportā, ti
skaitā “mikriņos” VIENMĒR paņemu biļeti. Ja šoferis
neizsniedz pats – vienmēr palūdzu lai iedod. Un dod arī. Kur tad
viņi liksies, vai ne?
Šodien bija citādāk. Plkst. 20:48 pieturā "Centrāltirgus" (virzienā uz Ķengaragu) iekāpu 216-jā
SIA “Taksi.lv” mikriņā (FT3208), iedodu naudu (20+20+5+1+1+1+1+1=50
santīmus) kā parasti – palūdzu biļeti... Uz ko šoferis paziņo,
ka biļešu nav – neko nedos. Nelikos mierā – palūdzu vēlreiz,
uz ko šoferis slāvu mēlē pārmetoši (un nu jau rupjāk) “Da za
takie djengi on ješo i biļet hočet!”. Vēlreiz pieprasu biļeti
(nez cik mēs tā ilgi? :D )... Šis izrauj no “bardačoka” 3
iepakotas biļešu paciņas un, turot tās rokās, nervozi spriedelē,
ka viņam ar tām biļetēm vēl “visas brīvdienas jābraukā”,
un... tā arī neiedod. Gribēja man manu naudu atpakaļ atdod (???),
taču neņēmu – nodomāju, ka viņš tad mani aicinātu izkāpt
(???). Vel kas nebūs – labāk tad bez biļetes, bet uz man uz
mājām jātiek. Aicina - “Nu, idji sadjis...” Blakus sēdoša
sieviete-pasažiere man arī saka, lai tiešām sēžos, ja kas –
viņa liecinās. :D
Nu labi, apsēdos un štukoju ko lai ar viņu iesāk. Par “laimi” tieši šoreiz pie rokas nebija pat mobilā, lai notikušo piefiksēt videoierakstā (gan jau ka viņa priekšniekam un kontrolējošam dienestam būtu interesanti apskatīties/paklausīties - ko un kā šis runāja). :/
Trolejbusa pieturā “Višķu iela” (faktiski galapunkts) salonā biju palicis vēl tikai es un tā pati sieviete (“lieciniece”). Šoferīts nobļaujas – galapunkts! Un ka jākāpj ārā. Sieviete viņam jautā vai varētu aizvest vienu pieturu tālāk (bieži vien šoferīši piekrīt), uz ko šis atsaka – ar vārdiem “vot iz-za ņego (rāda uz mani) ņe povezu!”.
Nu labi, apsēdos un štukoju ko lai ar viņu iesāk. Par “laimi” tieši šoreiz pie rokas nebija pat mobilā, lai notikušo piefiksēt videoierakstā (gan jau ka viņa priekšniekam un kontrolējošam dienestam būtu interesanti apskatīties/paklausīties - ko un kā šis runāja). :/
Trolejbusa pieturā “Višķu iela” (faktiski galapunkts) salonā biju palicis vēl tikai es un tā pati sieviete (“lieciniece”). Šoferīts nobļaujas – galapunkts! Un ka jākāpj ārā. Sieviete viņam jautā vai varētu aizvest vienu pieturu tālāk (bieži vien šoferīši piekrīt), uz ko šis atsaka – ar vārdiem “vot iz-za ņego (rāda uz mani) ņe povezu!”.
Kapjot ārā, nofočēju “varoni”...
Sazvanu “Rīgas Satiksmi”, kura piereģistrē manu
sūdzību... Nez kāda no tā jēga. Man tak ne audio- ne
video-ieraksta nav. Šoferīts gan jau ka teiks – nekā tāda
nebija, un neviens neko nepierādīs.
Bet nu šo konkrēto nekaunīgo rupekli esmu piefiksējis – gan jau vēl tiksimies...
Bet nu šo konkrēto nekaunīgo rupekli esmu piefiksējis – gan jau vēl tiksimies...
Sunday, April 28, 2013
"Ugunskurs" Višķu ielā (Rīgā)
Izbraucot ārā no "Nestes" ievēroju...
Laikam uz pikņiku steidzās... un pārsteidzās. :D
Paspēju uztaisīt dažas bildes un...
... ieslēdzu VIDEO režīmu. :)
Laikam uz pikņiku steidzās... un pārsteidzās. :D
Paspēju uztaisīt dažas bildes un...
... ieslēdzu VIDEO režīmu. :)
Thursday, April 18, 2013
Infiltrating MJ into PV "Vel viena klusa daba" BD/DVD. :D
Finally got my hands on "Vel viena klusa daba" BLU-RAY! :))
A few thoughts...
++ Sound and video quality - (mostly) excellent!
++ I like how you made it more like a "movie" other than just a concert.
+ nice inclusion of "bonus" tracks and album "making of" movie. :)
+ MJ mission accomplished (1:28:43) - just like I inteded it to be - very much thanks! :D
- sometimes little too much "dynamic" editing of some songs (IMHO).
-- but why-oh-WHY exclude "Violet"? That's one of my favourites on the album...
- Me singing (!??) "Rudens" is something unbelievable. :DDD
+ Thanks for taking it OUT of the main program. :) LOL
- blu-ray could have some "added value" over DVD. Ideally - BD-Live (and then you put online any "bonus" content anytime you want) Or at least something like... "Lidmashinas" LIVE from another (same Tour) show... :D
++ that one was real AWESOME... ;) :D
+++ All in all - Very, VERY GOOD release! THANKS!
Photo: © 2013 PRĀTA VĒTRAS SKAŅU IERAKSTU KOMPĀNIJA
P.s. I hope you guys won't sue me for these "screen captures". :)
Sunday, February 17, 2013
Laipnais 216. "mikriņa" šoferītis (22:25, 16.02.2013.)
Šoreiz “stāsts” tīri
informatīvs (“vēsturei”, tā teikt), jo ne foto ne video tikpat
kā nav, tā kā...
Vakar vakarā ap plkst. 22:25 pieturā “Centrāltirgus” (blakus Rīgas centrālajai dzelzsceļa stacijai, virzienā uz Ķengaragu) iekāpu minibusā Nr.216.. Acīmredzot, ne “mikriņš”, ne trolejbuss (nr.15) jau labu laiku nav bijis, jo pieturā uz transportu gaidīja šai diennakts stundai neparasti daudz pasažieru. Arī piebraukušais “mikriņš” jau bija tā piebāzts, ka papildus iekāpa “tikai“ kādi 4-5 pasažieri, turklāt pēdējie divi bija tik ļoti piespiedušies pret durvīm, ka mani sāka mākt bažas par drošību, atminoties gadījumu kā pirms gadiem no līdzīgi “piestūķēta” braucoša mikriņa izkrita sieviete un mira. Pēc tā gadījuma dažus mēnešus mikriņos valdīja kārtība – netika uzņemts neviens “lieks” pasažieris – tikai tik cik sēdvietu! Pēc tam un joprojām viss atkal pa vecam – štopē kā siļķes mucā... Nez... kāpēc tā? Vai tad pēkšņi pasažieru pārvadāšanas noteikumi mainījušies, vai sodi mazāk bargāki palika?
Vakar vakarā ap plkst. 22:25 pieturā “Centrāltirgus” (blakus Rīgas centrālajai dzelzsceļa stacijai, virzienā uz Ķengaragu) iekāpu minibusā Nr.216.. Acīmredzot, ne “mikriņš”, ne trolejbuss (nr.15) jau labu laiku nav bijis, jo pieturā uz transportu gaidīja šai diennakts stundai neparasti daudz pasažieru. Arī piebraukušais “mikriņš” jau bija tā piebāzts, ka papildus iekāpa “tikai“ kādi 4-5 pasažieri, turklāt pēdējie divi bija tik ļoti piespiedušies pret durvīm, ka mani sāka mākt bažas par drošību, atminoties gadījumu kā pirms gadiem no līdzīgi “piestūķēta” braucoša mikriņa izkrita sieviete un mira. Pēc tā gadījuma dažus mēnešus mikriņos valdīja kārtība – netika uzņemts neviens “lieks” pasažieris – tikai tik cik sēdvietu! Pēc tam un joprojām viss atkal pa vecam – štopē kā siļķes mucā... Nez... kāpēc tā? Vai tad pēkšņi pasažieru pārvadāšanas noteikumi mainījušies, vai sodi mazāk bargāki palika?
Nu OK, braucam... Pamazām
salons tukšojas, kaut kur Prūšu ielas pusē jau pat apsēžos.
Salonā skan paskaļa krievu mūzika... Kādā pieturā ārā kāpj
kāda jauna sieviete, un nez kāpēc minibusa šoferis tās virzienā
veltīja ne pārāk laipnus izteicienus... Īsti nesapratu kas par
lietu, jo neredzēju, ka viņa būtu ko īpašu vai nelāgu darījusi.
Nez, varbūt pārāk stipri durviz aizcirta... It kā nē... Hm...
Tuvojoties pieturai “Bultu
iela”, brīdī, kad izkāpt gatavojas kāda cita pasažiere,
šoferis pēkšņi sāk kaut ko bļaut (skaļi!) krievu valodā.
Redzu, ka sieviete tik vien kā uzlikusi roku uz durvju roktura...
Tas, acīmredzot, vadītājam arī nav paticis. Sieviete nesaprašanā
jautā – kāpēc tā jābļauj? Uz ko šoferis atbild – “A kā
savādāk?? Ar jums jau citādi nevar!!!” Un piebilst, ka pie
roktura drīkst ķerties klāt TIKAI tad, kad mikriņš ir PILNĪBĀ
apstājies! Un ne ātrāk! :) Ooo, šoferīts, izrādās, rūpējas
par pasažieru drošību! :)) Tas labi. Bet... kāpēc TĀ
jābļauj...?
Brucam tālāk un atlikušo
ceļu no šofera mutes nāk ārā visāda veida “trīsstāvīgie”,
kuri adresēti gan izkāpušajām sievietēm (īpaši tai otrai) gan
arī citiem “tādiem” pasažieriem (kuri “neprot uzvesties”),
un pa starpu pavīd teksti, no kuriem noprotu ka konkrētam šoferim
pirms kāda gada notika apmēram šāds atgadījums – kāda
pasažiere esot pāragri atvērusi durvis un pakļuvusi zem braucoša
mikriņa (tā paša, ar kuru brauca). Rezultātā – 3 lūzumi
(šoferīts pat konkrēti minēja – kādi tieši), un... šoferīts
visu gadu vazāts pa tiesām. Un izskatās, ka vēlreiz ko līdzīgu
piedzīvot nevēlas.
Tuvojoties galapunktam,
pieturai “Višķu iela” (plkst. 22:50), kāda no pēdējām
pasažierēm (vecāka gadagājuma),mikriņam vēl braucot, neapdomīgi
uzliek roku uz roktura... un, uzminiet nu? Tieši tā! Šoferis
burtiski auro - “Uberi ruku!” (t.i., novāc roku). Strauji
piebremzē, bez maz vai ar spēku atrauj sievietes roku no roktura
(varbūt arī nē, bet viņš bija pat piecelies no savas vietas un
kaut ko pie durvīm krāmējās), zināmā (“trīsstāvīgā”)
veidā to visu komentējot.
Izkāpu arī pats, un
nepagāja ne 5 sekundes kā dzirdu – dunkš! Atskatos, mikriņš
iemauca pakaļā “taksim”, kurš, viņu apbraucot, nolēma
piestāt un izlaist savu pasažieri. :D Nu tā, pavisam viegli,
principā knapi pieskārās. Abi izlec ārā, mikriņa šoferis bauro
– ko tu te ielīdi, neredzi ka es jau izbraucu no pieturas!
Taksists saka, ka nav pamanījis, ka šis jau brauc, un tā... Nekāda
lielā skāde nevienam laikam nebija – apskatīja dzelžus, un abi
nolēma, ka nav vērts tāda sīkuma dēļ noņemties, un katrs
brauca tālāk savu ceļu.
Kamēr šie tur ņēmās,
tik vien kā paspēju izčakarēt no somas apakšas fočiku un
uztaisīt pāris “miglu bildes”, no kurām tāpat neko nevar
saprast, un pat mikriņa reģ. nr. nav redzams. :(
Kārtējo reizi atliek
vien nožēlot, ka atkal nebija kaut visparastākā viedtālruņa, ar
kuru fiksēt šoferīša komunikāciju ar pasažieriem, “jaukos”
izteikumus un visu pārējo.
Plānoju apm. mēneša
laikā kādu foto-video-telefonu beidzot iegādāt. Un ja šis te
“aktieris” man vēl kādreiz gadīsies, tad ieraksts būs redzams
ga “jūtubī”, gan arī pārvadātājam (dotajā gadījumā –
SIA Taksi.lv) nosūtīšū kopā ar iesniegumu. Vai tur “Rīgas
satismei” vai RDSD, vai policijai... Kā nu tur būs, tad jau
redzēs.
Tā lūk.
Tuesday, February 5, 2013
Invalīdu ratiņu pacēlāji Rīgas Centrālajā dz. stacijā - turpinājums
Kamēr gatavojos iesnieguma
rakstīšanai, bloga ierakstu pamanīja un situāciju sāka risināt “Latvijas Radio”, kas drīz vien pietiecās mani
šajā sakarā paintervēt. Dabūja arī Rīgas Centrālās
dzelzsceļa stacijas, kā arī Invalīdu un viņu draugu apvienība
Apeirons pārstāvju viedokļus/skaidrojumus.
LR-1 ēterā bija šorīt (05.02.2013.) plkst. 8:45. Ieraksts ir
pieejams arhīvā:
Laikam vairs nav liela jēga man
tagad rakstīt iesniegumu. Info plāksnes pie pacēlājiem solīja
nomainīt, bet jaunā kārtība (jāpiesakās 2 dienas iepriekš pa
nr. 80200606) diez vai tuvākajā laikā mainīsies. Viņiem tur
speciāls vagos jāgādā, ko pie sastāva pieāķēt. Un jāņem
vērā, ka, pat ja kāds pasažieris palīdz un ieceļ ratiņus
"parastajā" vagonā, tad galapunktā var gadīties arī
nesaņemt palīdzību (lai no vagona tiktu ārā).
Ja pāris nedēļu laikā info plāksnes
nenomainīs, tad gan atgādināšu.
Friday, February 1, 2013
Inalīdu ratiņu pacēlāji Rīgas dz. stacijā (01.02.13.)
1. februāra rītā vienā no stacijas tuneļiem gaidīju vilcienu.
Ievēroju, ka pie trepēm uz Tukuma virziena peronu blakus invalīdu
ratiņu pacēlājam rosās invalīds un, spriežot pēc virsjakas,
kāda no AS “Pasažieru vilciens” darbiniecēm (iespējams,
konduktore). Nodomāju, ka būs palīdzējusi ratiņniekam ceļā no
perona.
Nākamajā mirklī šī dodas stacijas zāles virzienā, un
arī ratiņnieks jau iebraucis tunelī, un... tuvojas man ar lūgumu
palīdzēt uzbraukt augšā uz peronu (viņam jātiekot uz Tukuma
vilcienu). Respektīvi – aicina viņu UZSTUMT pa tām “sliedēm”,
kas paredzētas ceļa somu un bērnu ratiņu pārvietošanai. Saku,
ka jāizsauc taču kāds stacijas darbinieks un jāizmanto invalīdu
ratiņu pacēlājs – priekš tam jau tas tur atrodas. Rīkojos
saskaņā ar blakus pacēlājam esošo “Invalīdu ratiņu pacēlāja
lietošanas kārtību”.
Vispirms zvanu uz norādīto numuru 7232122
– numurs neeksistē. Pielieku, iespējams, iztrūkstošo ciparu
“6”, zvanu vēlreiz – atbild kāda sieviete, taču par stacijas dežurantu neko nezin (īsti nesapratu, vai tai vispār bija kāds sakars ar dz. staciju vai ne). Novērtēju
atlikušo laiku līdz Tukuma vilciena atiešanai, un arī sava...
Pieņemu lēmumu stumt un pēc tam, ja atliks laiks, interesēties pie
stacijas dežuranta. Tikmēr ratiņnieks palīdzēt aicinājis vēl
kādu garāmgājēju – un tā mēs pa divi, vaigus piepūtuši,
stumjam augšā ratiņkrēslu kopā ar tā braucēju, vienlaicīgi
virzot ratiņkrēsla priekšējos riteņus (tie mazāki un viens
otram tuvāk izvietoti) “pa sliedi” un ar spēku turot
ratiņkrēslu taisni, lai neapgāžas (“sliedes” pacēluma leņķis
varētu būt ap 30-40 grādu - šādam “transportlīdzeklim”
acīmredzot nav paredzēta). Pirmajā posmā gāja tīri labi, otrajā
jau grūtāk – ratiņkrēsla priekšējie riteņi ik pa brīdim
sagriezās pa kreisi, draudot apgāzties, un tad vispirms bija
jānovieto ratiņkrēsls taisnāk un tuvāk uz vidu, un tikai tad
jāstumj tālāk. Par laimi viss beidzās labi.
Dodos uz piepilsētas vilcienu uzgaidāmo zāli meklēt stacijas dežurantu. Neatrodot konkrētas norādes, vēršos pie informācijas centra darbinieka ar jautājumu – kur tādu stacijas dežurantu var atrast.
Dodos uz piepilsētas vilcienu uzgaidāmo zāli meklēt stacijas dežurantu. Neatrodot konkrētas norādes, vēršos pie informācijas centra darbinieka ar jautājumu – kur tādu stacijas dežurantu var atrast.
Šis, savukārt, interesējas – kādā jautājumā, un kas
par lietu... Kad esmu īsumā pastāstījis par lietas būtību, un,
ka cilvēkam pat gribot piezvanīt pa norādīto numuru, palīdzību
sasniegt neizdosies un tad jādodas tāpat meklēt stacijas
dežurants... Uz ko infocentra darbinieks saka, ka tāda stacijas
dežuranta vairs nav, un šāda invalīdu ratiņu pacēlāja
lietošanas kārtība arī vairs neesot aktuāla, un ka ratiņniekam
bija jāzina, ka sava vēlme lietot pacēlāju ir jāpiesaka divas
dienas iepriekš pa nr. 1181. Uz manu jautājumu, kā gan, piemēram,
konkrētais cilvēks to varētu zināt, atrodies blakus pacēlājam un
lasot tur izvietotos lietošanas noteikumus, darbinieks atbildēt gan
nevarēja... Piedāvāja uzrakstīt (AS “Pasažieru vilciens”
Valdes priekšsēdētājam A. Birkmanim adresētu) iesniegumu ar
pretenziju – uz to man noteikti atbildēšot.
Paņēmu iesnieguma veidlapu un devos
prom. Droši vien uzrakstīšu kādus jautājumus ar, jo kaut kas
tai visā nav īsti labi.
Pirmkārt, ja pacēlāja lietošanas noteikumi ir mainīti, tad, manuprāt, vajadzētu arī šiltes nomainīt.
Pirmkārt, ja pacēlāja lietošanas noteikumi ir mainīti, tad, manuprāt, vajadzētu arī šiltes nomainīt.
Otrkārt, ko darīt cilvēkam, kurš
nav divas dienas iepriekš pieteicies, bet kuram TAGAD jātiek uz
vilcienu? Vai tiešām vienīgais ir lūgt garāmgājēju palīdzību
un bīstami stumties augšā pa “sliedi”?
P.s. Brīdī, kad fotografēju pacēlāja
lietošanas noteikumus, pēkšņi uzradās kāda sieviete (pēc
izskata – apkopēja) un krievu valodā nikni jautāja ko es darot.
Atbildēju, ka fotografēju, uz ko šī saka, lai labāk eju
fotografēt “bomžus”. Jautāju – ar kādu mērķi vispār viņa
interesējas. Atbildēja, ka viņa šeit strādā. Hm... Tā arī
nesapratu – ko viņa no manis gribēja un kādā sakarā un kam
būtu labāk, lai es fotografētu bezpajumtniekus... Varbūt viņai
šķita, ka esmu kāds spiegs. Vienkārši man ļoti bieži nākas
sastapties ar kādu, kuram šķiet, ka kaut kur kaut ko bez kādas
īpašas atļaujas nedrīkst fotografēt, t. sk. šad tad arī vienam otram
apsardzes vai policijas darbiniekam. Bet nu tas jau ir cits stāsts... Par
vārda brīvību runājot.
Subscribe to:
Posts (Atom)