Inalīdu ratiņu pacēlāji Rīgas dz. stacijā (01.02.13.)

1. februāra rītā vienā no stacijas tuneļiem gaidīju vilcienu.

 Ievēroju, ka pie trepēm uz Tukuma virziena peronu blakus invalīdu ratiņu pacēlājam rosās invalīds un, spriežot pēc virsjakas, kāda no AS “Pasažieru vilciens” darbiniecēm (iespējams, konduktore). Nodomāju, ka būs palīdzējusi ratiņniekam ceļā no perona.

Nākamajā mirklī šī dodas stacijas zāles virzienā, un arī ratiņnieks jau iebraucis tunelī, un... tuvojas man ar lūgumu palīdzēt uzbraukt augšā uz peronu (viņam jātiekot uz Tukuma vilcienu). Respektīvi – aicina viņu UZSTUMT pa tām “sliedēm”, kas paredzētas ceļa somu un bērnu ratiņu pārvietošanai. Saku, ka jāizsauc taču kāds stacijas darbinieks un jāizmanto invalīdu ratiņu pacēlājs – priekš tam jau tas tur atrodas. Rīkojos saskaņā ar blakus pacēlājam esošo “Invalīdu ratiņu pacēlāja lietošanas kārtību”.

Vispirms zvanu uz norādīto numuru 7232122 – numurs neeksistē. Pielieku, iespējams, iztrūkstošo ciparu “6”, zvanu vēlreiz – atbild kāda sieviete, taču par stacijas dežurantu neko nezin (īsti nesapratu, vai tai vispār bija kāds sakars ar dz. staciju vai ne). Novērtēju atlikušo laiku līdz Tukuma vilciena atiešanai, un arī sava... Pieņemu lēmumu stumt un pēc tam, ja atliks laiks, interesēties pie stacijas dežuranta. Tikmēr ratiņnieks palīdzēt aicinājis vēl kādu garāmgājēju – un tā mēs pa divi, vaigus piepūtuši, stumjam augšā ratiņkrēslu kopā ar tā braucēju, vienlaicīgi virzot ratiņkrēsla priekšējos riteņus (tie mazāki un viens otram tuvāk izvietoti) “pa sliedi” un ar spēku turot ratiņkrēslu taisni, lai neapgāžas (“sliedes” pacēluma leņķis varētu būt ap 30-40 grādu - šādam “transportlīdzeklim” acīmredzot nav paredzēta). Pirmajā posmā gāja tīri labi, otrajā jau grūtāk – ratiņkrēsla priekšējie riteņi ik pa brīdim sagriezās pa kreisi, draudot apgāzties, un tad vispirms bija jānovieto ratiņkrēsls taisnāk un tuvāk uz vidu, un tikai tad jāstumj tālāk. Par laimi viss beidzās labi.

Dodos uz piepilsētas vilcienu uzgaidāmo zāli meklēt stacijas dežurantu. Neatrodot konkrētas norādes, vēršos pie informācijas centra darbinieka ar jautājumu – kur tādu stacijas dežurantu var atrast.

Šis, savukārt, interesējas – kādā jautājumā, un kas par lietu... Kad esmu īsumā pastāstījis par lietas būtību, un, ka cilvēkam pat gribot piezvanīt pa norādīto numuru, palīdzību sasniegt neizdosies un tad jādodas tāpat meklēt stacijas dežurants... Uz ko infocentra darbinieks saka, ka tāda stacijas dežuranta vairs nav, un šāda invalīdu ratiņu pacēlāja lietošanas kārtība arī vairs neesot aktuāla, un ka ratiņniekam bija jāzina, ka sava vēlme lietot pacēlāju ir jāpiesaka divas dienas iepriekš pa nr. 1181. Uz manu jautājumu, kā gan, piemēram, konkrētais cilvēks to varētu zināt, atrodies blakus pacēlājam un lasot tur izvietotos lietošanas noteikumus, darbinieks atbildēt gan nevarēja... Piedāvāja uzrakstīt (AS “Pasažieru vilciens” Valdes priekšsēdētājam A. Birkmanim adresētu) iesniegumu ar pretenziju – uz to man noteikti atbildēšot.

Paņēmu iesnieguma veidlapu un devos prom. Droši vien uzrakstīšu kādus jautājumus ar, jo kaut kas tai visā nav īsti labi.
Pirmkārt, ja pacēlāja lietošanas noteikumi ir mainīti, tad, manuprāt, vajadzētu arī šiltes nomainīt.

Otrkārt, ko darīt cilvēkam, kurš nav divas dienas iepriekš pieteicies, bet kuram TAGAD jātiek uz vilcienu? Vai tiešām vienīgais ir lūgt garāmgājēju palīdzību un bīstami stumties augšā pa “sliedi”?

P.s. Brīdī, kad fotografēju pacēlāja lietošanas noteikumus, pēkšņi uzradās kāda sieviete (pēc izskata – apkopēja) un krievu valodā nikni jautāja ko es darot. Atbildēju, ka fotografēju, uz ko šī saka, lai labāk eju fotografēt “bomžus”. Jautāju – ar kādu mērķi vispār viņa interesējas. Atbildēja, ka viņa šeit strādā. Hm... Tā arī nesapratu – ko viņa no manis gribēja un kādā sakarā un kam būtu labāk, lai es fotografētu bezpajumtniekus... Varbūt viņai šķita, ka esmu kāds spiegs. Vienkārši man ļoti bieži nākas sastapties ar kādu, kuram šķiet, ka kaut kur kaut ko bez kādas īpašas atļaujas nedrīkst fotografēt, t. sk. šad tad arī vienam otram apsardzes vai policijas darbiniekam. Bet nu tas jau ir cits stāsts... Par vārda brīvību runājot.